Ko 4 dienas Lielbritānijā mums iemācīja par jēgpilnu izglītību?
Pagājušajā nedēļā mūsu komanda kopā ar 8 fantastiskiem izglītības vadītājiem atgriezās no intensīva un iedvesmas pilna četru dienu pieredzes apmaiņas brauciena uz Lielbritāniju.
Latvijas izglītības vadītāju delegācija viesojoties Shireland Biomedical University Technical College Birmingemā, Lielbritānijā.
Mūsu mērķis bija iepazīt starptautisko pieredzi un meklēt atbildes uz jautājumu: kā padarīt mācību procesu patiesi saistošu un atbilstošu rītdienas pasaulei?
Brauciena laikā piedalījāmies izglītības forumā “Future of Education: How do we make education relevant?”, kā arī viesojāmies 4 izglītības iestādēs divos dažādos reģionos – Birmingemā un Noričā. Tur mums bija iespēja ne tikai uzklausīt pedagogus un vadītājus, bet arī piedalīties padziļinātās diskusijās, vērot skolu ikdienu un aprunāties ar pašiem jauniešiem.
Mūsu pieredzes apmaiņas brauciens tika plānots ap trim centrālajām tēmām. Lūk, mūsu spilgtākās un nozīmīgākās atziņas.
1. Nākotnes pratība un vērtībās balstīta izglītība
Klausoties pieredzējušos akadēmiķos un izglītības praktiķos foruma laikā, visspilgtāk izgaismojās jautājums par nozīmes veidošanu izglītībā un to, kā mēs varam palīdzēt jauniešiem justies piederīgiem un nozīmīgiem. Šī tēma šobrīd ir akūta visā pasaulē. Jaunākie paaudžu pētījumi, tostarp Sapien Labs Global Mind Project dati no vairāk nekā astoņdesmit valstīm un Džonatana Haidta pētījumi par jauniešu garīgo veselību, uzrāda satraucošu tendenci. Z Paaudzes (Gen-Z) jaunieši visā pasaulē uzrāda viszemākos rādītājus emocionālajā noturībā, uzmanības noturēšanā un sociālajās prasmēs. Kaut arī jaunieši pavada milzīgi daudz laika sociālajos medijos, viņi jūtas vientuļāki un izolētāki nekā jebkad agrāk.
Šajā situācijā pieaugušo uzdevums ir palīdzēt jauniešiem atrast valodu un veidus, kā izstāstīt savu stāstu – savus sapņus, ambīcijas, kā arī bailes un nedrošību. Bieži vien mūsu ierastā verbālā valoda tam ir par šauru, tāpēc konferences runātājs Entonijs Vilobijs runāja par teritorijas kartēšanas metodes pieredzi, kas ļauj jauniešiem vizualizēt un komunicēt savu pasauli līdzcilvēkiem, tai skaitā pedagogiem un vecākiem.
Taču šajā procesā atslēga ir pašu pieaugušo piemērs. Mēs nevaram no jauniešiem prasīt to, ko neesam gatavi darīt paši. Arī mums ir jāasina sava spēja runāt par saviem sapņiem un bažām, tādējādi modelējot atklātību arī bērniem. Galu galā nākotne vispirms dzimst mūsu prātos caur stāstiem, metaforām un simboliem. Tas, ko mēs ikdienā sakām par skolu, skolotājiem un mācīšanos, veido realitāti, jo bērns savus priekšstatus par pasauli reti būvē izolācijā no pieaugušo kopienas.
Teritorijas kartēšanu aktīvi ienesam Latvijas izglītības vidē un šobrīd teritorijas kartēšanas darbnīcās ir piedalījušies vairāki simti pedagogu un jauniešu no visas Latvijas. Šo metodi izmantojam arī savā pedagogu profesionālās pilnveides programmā “es, līderis,” jau pirmās darbnīcas laikā, lai runātu par skolas un pedagogu komandas mērķiem un vīziju.
Bauskas vidusskolas pedagogi ar savām teritorijas kartēm
2. Iekļaujošā un speciālā izglītība
Otrā virstēma skāra iekļaujošo un speciālo izglītību. Latvijā mēs esam pieraduši pie izteikti medikalizēta veida, kā vērtēt cilvēkus – mēs uzstādām diagnozi un tad cenšamies cilvēku "ārstēt". Mūsu izglītības vidē valodā ir stingri iesakņojušies tādi jēdzieni kā "kodu bērni" vai "kodinieki", ar kuriem mēs netieši un neapzināti sadalām bērnus pareizajos un nepareizajos. Latvijas kontekstā tas ir koks ar diviem zariem. No vienas puses, saņemot koda diagnozi, bērnam ir iespēja saņemt specializētu atbalstu, kas atvieglo darbu skolotājiem un vecākiem. No otras puses, daudzi vecāki no šī procesa vairās, jo zīmogs uz bērna pieres vēlāk var limitēt viņa iespējas tikt uzņemtam citās skolās vai valsts dienestā.
Lielbritānijā mēs pieredzējām būtiski atšķirīgu pieeju. Apmeklējot specializēto skolu bērniem ar autismu, mēs novērojām, ka autisms nevienā brīdī netika saukts par traucējumu vai invaliditāti. Tā tika uztverta un pozicionēta kā atziņa, ka šo bērnu smadzenes vienkārši strādā citādāk.
Latvijas izglītības delegācija The Wherry School, Noričā, Lielbritānijā
Šo novērojām arī šīs skolas (The Wherry School) speciālās izglītības programmas ASSK (Autism Specific Skills and Knowledge) saturā, ko izstrādājusi šīs skolas pedagoģe, kas šobrīd, ar skolas atbalstu, iegūst doktora grādu neiroloģijā. ASSK programmas ietvaros bērni apgūst emocionālo inteliģenci, pašregulāciju, sociālās un citas svarīgas prasmes caur psiholoģijas un neiroloģijas prizmu, izprotot to, kā strādā viņu smadzenes un neiroķīmija dažādās situācijās.
The Wherry School izstrādātās speciālās izglītības programmas ASSK saturs
Līdzīgi atšķiras arī izpratne par pašu iekļaušanas jēdzienu. Latvijā mēs ļoti daudz lietojam terminu "bērncentrēta izglītība", bet par iekļaušanu runājam šaurā kontekstā, pamatā saprotot tikai bērnus ar īpašām vajadzībām. Interesanti, ka Lielbritānijas skolu vadītāji šo terminu nesauca ne reizi, tomēr mēs visi kā viens sajutām, ka bērns ir absolūtā centrā visam skolas darbam – sākot no drošības un pedagoģiskā atbalsta līdz pat ārpusstundu videi. Lielbritānijā iekļaušana nozīmē to, kā iekļaut visus bērnus neatkarīgi no viņu sociālās vai individuālās identitātes. Tā vietā, lai raudzītos uz to, kur bērns neatbilst pieaugušo ekspektācijām, Lielbritānijā bērna unikalitāte tiek saredzēta un attīstīta.
3. Profesionālā pilnveide un pārmaiņu vadība izglītībā
Runājot par profesionālo pilnveidi un pārmaiņu vadību, visspilgtāko iespaidu atstāja pašu skolu vadītāju atvērtība un sirsnība, ar kuru viņi mūs uzņēma savās skolās. Viņi ne tikai veltīja mums savu nedalīto uzmanību, bet arī atklāti dalījās savos veiksmes stāstos un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras, demonstrējot, ka direktora svarīgākais uzdevums ir radīt vidi, kurā darbinieki un bērni vēlas atrasties.
Šo gaisotni mēs uzskatāmi redzējām Sir Isaac Newton Sixth Form vidusskolā, kur trešdienās un piektdienās stundas nenotiek un tā vietā ir paredzēts laiks pašvadītām mācībām. Lai gan jauniešiem tajā laikā skolā nav obligāti jāatrodas, gaiteņos un bibliotēkā bija vairākas jauniešu grupas, kas pašas pēc savas iniciatīvas sēdēja pie galdiem, pildīja matemātikas uzdevumus un pie baltajām tāfelēm apsprieda mācību vielu. Savukārt The Wherry School, kas ir specializēta skola aptuveni simts sešdesmit bērniem ar autismu, jaunie pedagogi ar dzirksteli acīs stāstīja par savu darbu, uzverot, ka jūtas droši un atbalstīti gan no pieredzējušākiem kolēģiem, gan no vadības puses.
Latvijas delegācija pie Sir Isaac Newton Sixt Form vidusskolas, kas izbūvēta vēsturiskās ugunsdzēsēju depo telpās. Priekšplānā sarkanajā kleitā skolas direktore Reičela Džerolda un viņas terapijas suns Laionels.
Tāpat šīm skolām ir izveidota apbrīnojama savstarpējā sadarbības un atbalsta sistēma. Piemēram, The Wherry School piesaista klīnisko personālu, kas ne tikai katru nedēļu strādā ar bērniem, bet arī izglīto skolotājus, lai viņi paši spētu prasmīgi reaģēt sarežģītās situācijās. Tāpat šī skola regulāri nodrošina apmācības citu vispārizglītojošo skolu skolotājiem, sagatavojot viņus to skolēnu uzņemšanai, kuri pāriet uz vispārējo izglītību. Savukārt mācību saturu visi viena priekšmeta skolotāji plāno kopīgi pirms mācību gada sākuma, nodrošinot vienotu pieeju, skaidru struktūru un spēju viegli aizstāt vienam otru.
Pieredzes apmaiņas braucienu vērtība un ietekme
Lai saprastu šādu pieredzes apmaiņas braucienu reālo un ilgtermiņa ietekmi, mēs sadarbojāmies ar ASV pedagoģi un pētnieci Lauru Smitu, kura šobrīd dzīvo Somijā. Kopīgi izstrādājām un došanās gaitā pielietojām strukturētas pirms un pēc brauciena anketas. Kaut arī dati vēl tiek padziļināti analizēti, esam novērojušu jau vismaz vienu pārsteiguma momentu.
Pirms došanās uz Lielbritāniju dalībnieku interese par trim virstēmām sadalījās precīzi līdzīgi – katra saņēma trešdaļu balsu. Taču, atgriežoties mājās, pārliecinoši vadībā izvirzījās pedagogu profesionālā pilnveide un pārmaiņu vadība skolās, saņemot gandrīz sešdesmit procentus balsu. pieredzes apmaiņas brauciena laikā, vadītāji sajuta un pieredzēja, kā tieši skolas kultūra, vadības līderība un rūpes par komandu ir visu pārējo pārmaiņu dzinējspēks.
To spilgti apliecina arī pašu dalībnieku atziņas. Kāds no vadītājiem pēc brauciena rakstīja, ka vislielāko iespaidu atstājis tas, cik ļoti visa izglītības procesa centrā ir bērns un viņa vajadzības. Kaut arī nevienā brīdī tas netika pateikts burtiski, absolūti viss apmeklētajās iestādēs par to liecināja, parādot, ka visa pamatā ir attiecības un komunikācija – bez varas pozicionēšanas no vadības puses, bet ar klātesamības un atbalsta nodrošināšanu. Skolotāja darbu vislabāk raksturo atziņa, ka tu nekad nezini, cik dziļu ietekmi vari atstāt uz bērnu.
Reflektējot par redzēto, dalībnieki atzīmēja, ka Latvijā jau notiek daudz vērtīgu lietu, taču mūsu izglītības sistēmā izteikti trūkst spēcīgu līderības prasmju. Tāpat tika uzsvērts, ka šādos braucienos izšķiroša nozīme ir grupas biedru atvērtībai un rīcībspējai reflektēt arī pēc atgriešanās mājās, jo tikai tad braucienam ir īstā jēga.
Atgriežoties savās iestādēs, vadītāji pārved mājās gan pavisam konkrētas ieceres, piemēram, par sadarbību starp vidusskolām un speciālajām klasēm vai skolas filiāles veidošanu tiem bērniem, kuriem nepieciešama specializētāks atbalsts. Viena no delegācijas dalībnieciēm dalījās savās pārdomās sakot:
“Mana pārliecība, kāpēc vispār esmu izglītībā, ļoti rezonē ar to, ko redzēju un piedzīvoju Lielbritānijā. Turpināšu sarunāties un investēt laiku attiecību veidošanā, tādējādi parādot rūpes par saviem kolēģiem un skolēniem. Es nevaru izmainīt uzreiz savas iestādes kultūru, kas ir veidojusies gadiem, bet es varu pamazām to atšķaidīt ar savu pieeju – cerībā, ka ar katru sarunu otrs cilvēks sajūtas labāk, novērtēts un atbalstīts. Galvenais ir nepazaudēt savu kodolu tam, kāpēc vispār esmu izglītībā un kāpēc piekritu kļūt par izglītības iestādes vadītāju.”
Šis brauciens mums visiem atgādināja, ka patiesas pārmaiņas izglītībā nesākas ar skaļām reformām vai direktīvām no augšas. Tās sākas ar vadītāja drosmi būt klātesošam, veidot cieņpilnas attiecības un ieraudzīt katru bērnu viņa unikālajā izaugsmē.