Ko mēs optimizējam?
Pagājušajā nedēļā man un kolēģei Madarai Budovai bija iespēja piedalīties Diversify organizētajā konferencē Rīgā, kuru vadīja Čisoma Udeze (Chisom Udeze) un sponsorēja Swedbank un Norvēģijas vēstviecība Latvijā. Konference aptvēra daudzveidības, iekļaušanas, investīciju, mākslīgā intelekta un līderības tēmas, taču mani visvairāk aizkustināja kas cits – visas sarunas nepārprotami centrēja cilvēku.
Tas mani uzrunāja ne tikai profesionāli, bet arī personīgi. Strādājot dažādās jomās – no darba kultūras līdz digitālajai transformācijai –, man vienmēr bijis svarīgi saprast: kā jebkuras pārmaiņas ietekmē cilvēku? Ko tās nozīmē viņa pieredzei, izaugsmei, labsajūtai?
Lūk dažas manas pārdomas pēc šīs konferences par to, ko un kam mēs patiesībā optimizējam – izglītībā, darbā un nākotnē.
Čisoma atklāja konferenci ar trīs šķietami vienkāršiem jautājumiem:
Kāds ir mūsu darbs?
Ko mēs optimizējam?
Kas ir atbildīgs par šo darbu?
Pirms lasi tālāk, aicinu Tevi uz mirkli nopauzēt un reflektēt par šiem jautājumiem.
Diversify konferences idejas autores Čisomas Udezes Rīgā 2025. gada 22. maijā.
Mūsu darbs - tiltu būvēšana.
Mēs dzīvojam plasaulē, kura kļūs arvien polarizētāka un fragmentētāka: politiski, sociāli un kultūras līmenī. Šajā realitātē tiltu būvēšana starp cilvēkiem, skatpunktiem un pieredzēm vairs nav tikai metafora, tā kļūst par vienu no būtiskākajām 21. gadsimta prasmēm. Tilti nenozīmē vienprātību, bet gan spēju būt attiecībās arī tad, kad nav viegli; tie prasa vienlaikus būt stingriem savās vērtībās un atvērtiem citu pieredzei.
Pētījumi rāda, ka 60–80% no konfliktiem profesionālajā vidē rodas trīs galveno iemeslu dēļ: vērtību sadursmju, personību nesaskaņu vai vājas līderības rezultātā. Līdz ar to prasme izprast savu un citu cilvēku domāšanas, uzvedības un komunikācijas paradumus nav tikai jauka pievienotā vērtība – tā ir kritiski svarīga kompetence -, lai mēs varētu sadarboties, vadīt un augt gan profesionāli, gan personīgi. Tāpēc šo prasmju attīstība ir centrāla mūsu veidotās pedagogu profesionālās pilnveides programmas “es, līderis” saturā.
Izglītībā šis uzdevums kļūst vēl svarīgāks – skolās mēs ne tikai nododam zināšanas, bet arī veidojam sociālās struktūras. Ja skolā netiek veidoti tilti starp skolēniem ar atšķirīgu pieredzi, starp skolotājiem un skolēniem, starp vecākiem un skolu vadību, tad kādu sabiedrību mēs būvējam? Ja tilti netop tur, kur cilvēki visintensīvāk veido savu identitāti, mēs riskējam nonākt vēl dziļākā sašķeltībā.
Optimizācijas gūstā.
Atbilde uz jautājumu - kam mēs optimizējam -, manuprāt, ir diez gan pašsaprotama: nākotni. Tomēr, vai mēs nopauzējam, lai reflektētu – kā nākotni? Un kā to darīt, necentrējot tikai savas ambīcijas, bet gan kolektīvo ieguvumu?
Par šiem jautājumiem savā ikdienā un darbā domāju bieži. Brīžos, kad atbilde šķiet nedaudz aizmaldījusies, prātā vienmēr ataust Libāniešu rakstnieka Kalila Gibrāna (Kahlil Gibran) vārdi no viņa 1923. gada darba “Pravietis” (The Prophet), kas ir arī viens no maniem mīļākajiem tekstiem:
"Tu vari dot viņiem [bērniem] savu mīlestību, bet ne savas domas, Jo viņiem ir savas domas. Tu vari sniegt mājas viņu ķermeņiem, bet ne viņu dvēselēm, Jo viņu dvēseles mājo rītdienas namā, kuru tu nevari apmeklēt – pat sapņos ne."
Šis man atgādina, ka esmu maza daļiņa no liela kolektīvā darba - nākotnes veidošanas -, un, ka mūsu uzdevums nav tikai sagatavot bērnus pasaulē, bet arī sagatavot pasauli bērniem. Tas nozīmē radīt vidi, kurā viņi var izaugt par domājošiem, jēgpilniem un iekļaujošiem cilvēkiem. Un tas sākas ar mūsu spēju būvēt tiltus – šeit un tagad.
Es. Tu. Mēs.
Un, līdz ar to pēdējais jautājums - kas tad ir atbildīgs par šo darbu - kļūst viennozīmīgs. Tie esam mēs visi.
Mēs visi spēlējam nozīmīgu lomu mūsu bērnu - un mūsu sabiedrības kopumā - nākotnē. Neatkarīgi no tā, vai esam izglītības politikas veidotāji, skolotāji, atbalsta personāls, vecāki vai sabiedrības locekļi, šis darbs gulstas uz mūsu visu pleciem. Stāvēt malā un rādīt ar pirkstu uz citiem nav opcija. Katram no mums ir jāuzņemas atbildība par nākotni, kuru veidojam.
Nobeigumā – man ir patiess prieks, ka šādas sarunas un konferences arvien biežāk atrod ceļu arī uz Latviju. Tas, ka pasaules līderi izvēlas šīs sarunas atvest arī pie mums nav pašsaprotami un mazsvarīgi. Šī uzticēšanās ir jānovērtē un jāstiprina ar aktīvu iesaisti.
Pēc konferences man un kolēģei Madarai bija iespēja turpināt sarunu arī Norvēģijas vēstniecībā, šī pasākuma galvenajiem atbalstītājiem. Tur bija patiesi iedvesmojoši redzēt gan izglītības jomas profesionāļus, gan valsts pārvaldes pārstāvjus, gan cilvēkus no nevaldības un privātā sektora, vienotus sarunā par to, kā veidot iekļaujošāku nākotni.
Baiba Žiga (no labās) un Madara Budova Norvēģijas vēstniecībā.
Sarunas par nākotni un mūsu nozīmi un piederību tai ir universālas – tās šķērso robežas starp profesijām, nozarēm un valstīm, un skar ikvienu no mums. Tāpēc ir svarīgi ne tikai būt klātesošiem šajās sarunās, bet arī ļaut sev tajās iesaistīties – ar saviem jautājumiem, pieredzi un atvērtību mācīties. Tāpat, šādas konferences ir lieliska iespēja trenēt mūsu prasmes būvēt tiltus – tā, lai tie stāvētu uz cieņas, savstarpējas izpratnes un kopīgas virzības uz priekšu pamatiem.