Vai pedagogam jābūt līderim?
Šis nav retorisks jautājums, bet gan tas, ko mums ir jautājuši gan vecāki, gan izglītības vadībā strādājošie: “Vai pedagogam jābūt līderim?”
Katru reizi, kad izdzirdu šo jautājumu, daļa no manis vēlas kliegt. Tomēr esmu pateicīga, ka šo jautājumu uzdod, jo tas dod iespēju par to runāt. Tur, kur ir viens jautātājs, iespējams, ir vēl daudzi citi, kas to domā, bet klusē.
Kas tad ir līderis?
Šī termina definīcija ir atkarīga no konteksta - bizness, izglītība, psiholoģija -, tomēr vispārīgi, līderis ir persona, kas iedvesmo, virza un koordinē citus, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Tas nav tikai amats vai hierarhiska pozīcija. Līderību primāri ir jāuztver kā uzvedību un ietekmi, nevis formālu varu.
Izglītības nozarē terminu “līderība” varētu saprast kā spēju:
iedvesmot un vadīt skolēnu mācīšanās procesu, ne tikai nodot saturu;
koordinēt sadarbību starp kolēģiem, vecākiem un citām iesaistītajām pusēm;
veidot vidi, kurā visi iesaistītie jūtas atbildīgi un motivēti.
Ir satraucoši, ka tādas pamata prasmes kā komunkācija, sadarbība, mērķu sasniegšana, projektu un pārmaiņu vadība joprojām tiek primāri piemērotas biznesa videi, radot iespaidu, ka šīs prasmes ir būtiskas tikai komerciālā vidē.
Tomēr, šīs biznesa prasmes jau sen vairs nav tikai biznesa prasmes. Tās ir fundamentālas un universālas cilvēkprasmes, kas kļūst arvien svarīgākas digitālajā laikmetā, kurā dzīvojam.
8:1 cilvēka labā
Dagnis Isaks, pirmskolas Mūsu poga izpilddirektors un Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības pārstāvis, nesen rakstā Izglītības sistēmas neizmantotais potenciāls - skolotāju palīgi jeb auklītes uzsvēra: “[..] pedagogu pienākumu loks ir būtiski paplašinājies, un, papildus pedagoģijai un izpratnei par bērnu attīstību, mūsdienās neciešamas arī komunikācijas, mārketinga un citas prasmes. Būtībā skolotājs šodien ir kā vidējā līmeņa biznesa vadītājs.” Šis citāts spilgti ilustrē, cik svarīgas “biznesa prasmes” jeb cilvēkprasmes ir arī izglītības jomā.
2020. gadā Džeikobs Morgans (Jacob Morgan) savā grāmatā The Future Leader uzdeva jautājumu 140 pasaules līmeņa organizāciju vadītājiem: “Kas mums ir jāmāca līderiem, lai tos sagatavotu nākotnei?” Apkopotās atbildes ļāva izveidot “maģisko devītnieku”: deviņas prasmes un domāšanas veidus, kas nākotnē būs īpaši nozīmīgi. Astoņas no tām - globālā domāšana, cilvēku iekļaušana, komandas darbs, uz izaugsmi vērsta domāšana, koučings, inovācijas, komunikācija, pašizpratne - ir tieši saistītas ar spēju izprast sevi un citus, savukārt, devītā - tehnoloģijas - ir tikai instruments.
Attēlā: Nākotnes prasmes līderim. Pielāgots no Jacob Morgan “The Future Leader”
Šeit izkristalizējas proporcija 8:1, kas spilgti pauž to, ka cilvēkprasmes jāattīsta tik pat vai pat vairāk prioritāti kā tehnoloģiskās prasmes, jo tās ļauj tiešāk un ilgtspējīgāk ietekmēt izglītības kvalitāti, mācīšanās procesu un skolēnu labklājību. Tas vai mēs mūsu pedagogu cilvēkprasmju profesionālajā pilnveidē invetsējam proporcijā 8:1, protams, ir cits jautājums.
Līderība praksē
Par līderību var skaisti runāt daudz un plaši. Tomēr tas, kur mūsu līderības līmenis patiesi parādās un tiek testēts, ir ikdienas vide un mijiedarbībā ar apkārtējiem.
OECD TALIS ziņojuma “Skolotāji un skolu vadītāji kā novērtēti profesionāļi” otrajā daļā norādīts: “Pedagogu profesionāla līmeņa meistarības sasniegšana sarežģītās prasmēs un zināšanās ir ilgstošs un nepārtraukts process, un vēl vairāk - izglītības nozares profesionāļiem ir nepārtraukti jāatjauno savas prasmes, jo attīstās tehnoloģijas, prasmes un zināšanu kopums.”
Es šim citātam piekrītu pilnībā un tiem, kuriem ir bijusi iespēja ar mani strādāt, būs novērojuši, ka savā darbā nereti lietoju terminu “līderības prakse.” Es līderību salīdzinu ar ārsta vai psihologa praksi, un šis salīdzinājums man nav tikai teorētisks. Strādājot ar skolām un komandām, esmu redzējusi, kā līderības prasmes, ja tās tiek apzināti trenētas, būtiski uzlabo komandas sadarbību, pedagogu drošību un skolēnu mācīšanās rezultātus. Manuprāt, mums ir profesionāls un ētisks pienākums šīs prasmes ne tikai apgūt, bet arī uzturēt tās konstanti augstā līmenī - gluži kā ārsts uztur savu kvalifikāciju, regulāri mācoties un pilnveidojoties. Līderība ir ikdienas prakse, kas prasa nepārtrauktu uzmanību, refleksiju un atbildību.
Pētījumi rāda, ka lielāka ietekme uz mācību kvalitāti un skolēnu sasniegumiem ir tad, ja skolotāju profesionālā pilnveide notiek tieši skolā, caur kolēģu mācīšanos un koučingu. Tomēr, pamatojoties uz OECD TALIS ziņojumu, tikai 44% no aptaujātajiem pedagogiem piedalījās šādi organizētā profesionālajā pilnveidē. Tas nozīmē, ka vairāk nekā puse šādu iespēju neizmanto vai tāda netiek piedāvāta.
Tieši tāpēc mēs esam izveidojuši pedagogu profesionālās pilnveides programmu ‘es, līderis’, kuras ietvaros liekam uzsvaru uz fundamentālo līderības, komandu un pārmaiņu vadības prasmju pilnveidi, skolas ikdienas kontekstā. Šīs vairs nav tikai “vēlams apgūt” prasmes - tās ir kritiski svarīgas. Līderības prakses kvalitāte nākotnē atšķirs skolu, kurā pedagogi ir tikai zināšanu nodošanas mehānisms, no skolas, kurā pedagogi ir iedvesmojoši līderi, kas veido vidi, kur bērni vēlas mācīties un attīstīties. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai šī līderība kļūtu par ikdienas praksi un skolu kultūras neatņemamu sastāvdaļu.
Attēlā: Pedagogu profesionālās pilnveides programmas “es, līderis” pirmā fāze.
Nobeigumā
OECD TALIS ziņojumā uzsvērts, ka skolotāji un skolu vadītāji ir jebkuru centienu uzlabot izglītības kvalitāti centrā. Tas nozīmē, ka pedagogu attīstība tieši ietekmē ne tikai mācību kvalitāti, bet arī sabiedrības labklājību.
Tomēr, ja 33% jauno Latvijas pedagogu pamet izglītības nozari jau pirmajos 5 gados, kā vienu no iemesliem minot nepietiekamu profesionālo atbalstu, tas nozīmē, ka profesionālās pilnveides un atbalsta sistēma nav pietiekami spēcīga.
Lai arī Latvijas izglītības sistēmā šobrīd pastāv profesionālās pilnveides iespējas un tajās tiek aktīvi investēts, ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai jaunām zināšanām, bet arī to efektīvu pārnesi pedagogu ikdienā, tādējādi attīstot mūsu katra prefesionālo praksi.